Dzeja

Dzeja jeb poēzija ir daiļliteratūras veids, kura parasti ir rakstīta saistītā valodā un tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums.

Dzejai nav noteiktas formas. Kaut arī dzeja atspoguļo iekšējus pārdzīvojumus, kuri savukārt rodas no laika un sabiedrības, kurā rakstnieks ir dzīvojis, tas ne vienmēr ir tā. Dzejoļa formas un pantmēri to neierobežo, dzeja kā elements ir pilnīgi brīva, un, kaut arī pirmā saskare ar dzeju latviešiem bija caur tautasdziesmām, tā nekādīgi vairs nav sveša vidējām latvietim. Tādi Latviešu dižgari, kā klasiskais Veidenbaums, dīvainā Aspazija, dažviet senilais Rainis, Rīgas mīlētājs Čaks u.c., ir iemantojuši mūžīgu dzīvi tautā, katrs viņu uzrakstītais dzejolis nu ir nemirstīgs, un šo personību daiļrade un dzīvesstāsti ir iekļauti obligātās izglītības programmās.

Laicīgāk orientētam lasītājam noteikti patiks iepazīties ar Klāva Elsberga, diezgan neordināras personības latviešu dzejā, dzejoļiem, kurus lasot var sajust gan nekad nejustas jūtas, gan . Bet Imanta Ziedoņa epifānijās (tās, tiesa, vairāk iekļaujas īsās prozas žanrā) un daudzu citu mūsdienīgāku latviešu, piemēram, Māras Zālītes, Amandas Aizpurietes, Knuta Skujenieka, Gunars Saliņš, Jura Kronberga u.c. dzejā atspoguļojas spēcīgi motīvi, kuri ir tik raibi, kā paša latvieša dvēsele, sākot ar pamācošām rindām, humānistiskiem motīviem, abstraktām idejām un mīlas vārsmām.

Dzejoļi, kaut arī visbiežāk rakstīti ar noteiktu pantmēru un atskaņām, ļoti bieži neiekļaujas šajos izdomātajos rāmjos. Labs piemērs šajā sakarā būtu Klāva Elsberga dzeja, kurā, spēlējoties ar valodu – sākot ar izlaistiem komatiem, un beidzot ar daudznozīmīgām vārdu spēlēm kā „bengāliska uguns sprēgā/ikdienības tīģelī/veikli stīpām cauri lēkā/Bengālijas tīģeri” -, tiek panākts patiešām iespaidīgs efekts, ar kuru dzejā tiek ieviesta neredzēti spēcīga dzīvība.

Katrs dzejolis ir ar savu vērtību, bet lielāko dzejnieku noslēpums ir atrodams tajā, ka spilgtie motīvi ir pasniegti melnbaltos, viegli atšķiramos toņos, kuri neliek lieki lauzīt galvu par to nozīmi, bet tomēr atstāj estētisku rindu pēcgaršu. Skaisti dzejoļi ir atrodami arī mazāk zināmu autoru darbos, bet slavenu ārzemju dzejnieku atdzejojumi vienmēr ir apbrīnas vērti, kaut arī samērā diemžēl reti sastopami Latvijā. Slaveni ārzemju dzejnieki, piemēram, Edgars Alans Po, Viljams Šekspīrs, Kerols Luiss (Alise Brīnumzemē autors) u.c. ir radījuši dzeju, kuru atzīst visā pasaulē, kas ir liels retums dzejniekiem.

Jebkurš, kura mīlestība uz valodu dažreiz pārmāc veselo saprātu, zina, ko nozīmē rakstīt savu dzeju, ko nozīmē savērpt motīvus, ko nozīmē laist vaļu asociācijām un no tām rakstīt sajūtu spoguli uz papīra, un savas dzejas radīšana neizbēgami liek novērtēt atzīto dzejnieku darbus. Nedaudz novēršoties no Veidenbauma pesimistiskā „Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars”, mēs, latvieši, palūkojoties atpakaļ varam saprasta, ka dzeja, kaut arī praktisku labumu nesniedz, ir darījusi daudz, gan mūsu tautas vēsturē, gan garīgo vērtību attīstībā latviešu tautā; kāpēc lai mēs paši latviešu milzīgo dzejas klāstu nepapildinātu, dzejoli pa dzejolim?

Post Navigation