“Garšas zonu” mīts kārtējo reizi atspēkots

Vai atceraties, kā bioloģijas stundās mācīja – saldu mēs sajūtam uz mēles gala, rūgtu ar mēles aizmugurējo daļu, un tā tālāk?

Protams, ka tas viss ir meli – ja netici, tad uzliec sev uz mēles gala karoti sāls. Turklāt Rietumu zinātne vēl joprojām ignorē piekto (bez saldās, sāļās, rūgtās un skābās garšas) jeb glutamāta garšu, laikam tādēļ, ka tā nosaukta svešvārdā – *umami*.

Šis mīts sākās 1901. gadā, kad D. P. Hēnigs, kāds vācu zinātnieks, lika saviem pacientiem ziņot, kur viņi vislabāk sajūt dažādas garšas. Viņa jau tā apšaubāmos rezultātus nepareizi interpretēja kādu pusgadsimtu, tāpēc bioloģijas grāmatās vēl joprojām varam lasīt par to, kura mēles daļa labāk sajūt kādu konkrētu garšu.

Protams, Hēnigam bija kāda taisnība, jo vēlāki pētījumi pierādīja, ka šajās zonās tiešām ir visvairāk respektīvo garšu receptoru, taču *relatīvi* vairāk. **Īsāk sakot, mēs visas garšas sajūtam ar visu mēli**, taču dažās vietās, taisnība, mēs konkrētas garšas sajūtam labāk.

Post Navigation