Jocīgākie valdnieki pasaules vēsturē

Latvijā vēl joprojām aizraujas ar “vadoņa” idejām, taču laikā, kad lielā daļā valstu tiešām pie varas bija valdnieki un valdnieces, nereti gadījās, ka pie spēcīgas valsts stūres nonāca nespējīgs valdnieks. Lūkojoties atpakaļ, viena no demokrātijas priekšrocībām ir tāda, ka ir grūti ievēlēt psihiski slimu cilvēku. Šādu priekšrocību gan nebija daudzām tautām, kuras pārvaldīja varu mantojošas monarhu ģimenes. Piemēram…

Dānijas karaļa Kristiāna Septītā hroniskā pašapmierināšanās

Kristiāns Septītais kļuva par Dānijas karali 1766. gadā, būdams liela tautas cerība pēc Fredrika Piektā, Kristiāna tēva un arī hroniska alkoholiķa, blāvā valdīšanas perioda.

Taču tautas cerības, protams, neattaisnojās. Kristiāns Septītais bija ne tikai ar noslieci uz šizofrēniju, bet dažādi izcēlās — piemēram, savus viesus apmētājot ar ēdienu. Viņam patika arī izmantot apmeklētājus kā sporta bukus – kad tie pieliecās, dodot viņam godu, viņš tiem lēca pāri. Stāstīja arī par gadījumiem, kad viņš galminiekus un augstas amatpersonas sarunas vidū ņēmis un iepļaukājis.

Taču pati jocīgākais no visām viņa dīvainībām bija tieksme uz pašapmierināšanos. Galma ārsti pat sāka uztraukties par jaunā karaļa veselību, jo uzskatīja, ka tas var padarīt viņu neauglīgu vai traucēt viņa attīstībai.

Viņš, protams, arī slikti pārvaldīja valsti. Viņa galma ārsts Johans Frīdrihs Struensē ne tikai padarīja sevi par augstu amatpersonu, iedodot Kristiānam papīru, uz kura spiest zīmogu, bet arī klusībā ņēmās ar viņa sievu – taču tā izrādījās pārāk pļāpīga, un beigu beigās viņiem pat neļāva pašiem nonāvēties. Pēc pieciem gadiem vājprātīgā galmā, viņa sievas dzīve praktiski bija beigusies 20 gadu vecumā.

Post Navigation